Rīts nemaz nav rīts. Tas ir neaizmidzis vakars. Te vēl vajadzētu kādu atskaņu iestūķēt.. piemēram — "čakars".
Tomēr stāsts nav par to. Stāsts ir par laiku. Stāsts, kā lāsts. Dzīve sakārtota līdz sekundes simtdaļām.
Vai olimpiskā sekunde pirms simts gadiem bija tāda pati kā šodien? Protams, ka ne! Nesalīdzināmas lietas. Sekundes tērpjas atšķirīgos tērpos. Ādās, bruņās, skafandros, megabaitos. Tiek pazaudēta nauda, cilvēki... neatgriezeniski. Izgaist sekunde aiz sekundes... monitora augšējā labajā (sliktajā) stūrī to ļoti uzskatāmi var redzēt. "Izniekota dzīve" — tu saki. Un es attaisnojos — "Jebkurā gadījumā".
Šorīt klausījos "EHO M". E. Ļimonovs runāja. Un pareizi runāja. Ir 21. gadsimts! Johaidī!.. Galvenais, lai mums katram būtu iespēja kautko mainīt! Iespēja pateikt. Iespēja izdarīt.
Piekrītu. Vismaz mums ir iespēja — "zaudēt iespēju", muļķības, neizdarības vai slinkuma dēļ. Klausīties torņa pulksteņa zvanos kuri "nosit laiku"....
Ko es gribēju ar to visu pateikt?
LABRĪT!